3.3. Oglekļa pēda Latvijā

Latvijas iedzīvotāju oglekļa pēda būtiski pārsniedz pasaules vidējo rādītāju. Ja 2000. gadā tā bija 4,2 tonnas CO2e, taču 2013. gadā jau sasniedza 7,5 tonnas CO2e uz cilvēku, kas būtiski pārsniedz 4 tonnas CO2e uz cilvēku – robežlielumu, kas tiek uzskatīts par maksimāli pieļaujamo emisiju apjomu uz vienu cilvēku, lai novērstu klimata izmaiņu katastrofālās sekas. Tas ir lielā mērā noticis pateicoties straujajai ekonomiskajai izaugsmei, kas veicinājusi iedzīvotāju pirktspējas pieaugumu. Savukārt tehnoloģiskie uzlabojumi emisiju samazināšanā nav bijuši pietiekami, lai nepieļautu oglekļa pēdas pieaugumu.

Pētījumi Eiropā un arī Latvijā liecina, ka lielākā daļa SEG emisiju rodas pārtikas, transporta un mājokļa patēriņa sektoros. Vislielāko kopējo CO2e emisiju apjomu sastāda mājoklis (1,94 t CO2e uz cilvēku gadā). Tam seko transports (1,11 t CO2e uz cilvēku gadā) un pārtikas ražošana (0,79 t CO2e uz cilvēku gadā). Savukārt viena Latvijas iedzīvotāja gada vidējais sadzīves preču patēriņš ir atbildīgs par 530 kg CO2e, bet patērētie pakalpojumi radījuši 770 kg CO2e. Ar izglītību un veselības aprūpi saistītās SEG emisijas pēdējo 15 gadu laikā ir samazinājušās, taču strauji augušas ar transportu, komunikāciju, atpūtu un apģērbu saistītās emisijas. Mājokļu sektorā galvenās klimata slodzes saistās ar siltumenerģijas un elektroenerģijas patēriņu. Transporta sektorā tas ir augošais privātā autotransporta un aviācijas pakalpojumu izmantošanas pieaugums, bet pārtikas sektorā lielākās SEG emisijas veidojas no dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu patēriņa un pārtikas jūdzēm (attālums, ko produkts ir ceļojis līdz gala patērētājam).

op-lv

Pētījuma, kurā salīdzinātas patēriņa emisijas Rīgā, Ventspilī un Salacgrīvā parāda, ka lielākās emisijas Latvijā ir tieši galvaspilsētā Rīgā – 9 tonnas CO2e uz vienu cilvēku gadā. Savukārt patēriņa emisijas Salacgrīvas novadā un Ventspils pilsētā ir zemākas nekā vidēji Latvijā, attiecīgi 5,75 un 7,2 tonnas CO2e uz vienu iedzīvotāju gadā (skat. 4. attēlu). Līdzīgi kā citur pasaulē arī Latvijā lielākās emisijas saistītas ar pārtikas produktu patēriņu (36 % Salacgrīvā, 31 % Ventspilī), transportu (27% Salacgrīvā, 19% Ventspilī) un komunālajiem pakalpojumiem (20% Salacgrīvā, 30% Ventspilī). Mājokļu sektorā galvenās klimata slodzes saistās ar siltumenerģijas un elektroenerģijas patēriņu. Transportā tas ir augošais privātā autotransporta un aviācijas pakalpojumu izmantošanas pieaugums, bet pārtikas sektorā lielākās emisijas veidojas no dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu patēriņa un pārtikas jūdzēm (attālums, ko produkts ir ceļojis līdz gala patērētājam).

op-regi

  1. attēls. Patēriņa SEG emisijas Latvijā, 2013. gads (autora aprēķini)

Patēriņa emisijas ļoti cieši saistītas ar iedzīvotāju ienākumiem, līdz ar to pēdējos gados, ekonomikai atgūstoties un pieaugot mājsaimniecību ienākumiem, visā Latvijā vērojams straujš patēriņa emisiju pieaugums. Kopš 2010. gada salacgrīviešu patēriņa emisijas ir pieaugušas par 39 %, bet ventspilnieku emisijas augušas par 19 %.

Pašvaldību līmenī mēs varam aprēķināt ne tikai patēriņa emisijas, bet arī tiešās SEG emisijas. Teritoriālās emisijas Salacgrīvas novadā 2013. gadā bija 49 387 tonnas CO2e (par 5% mazāk nekā Salacgrīvas iedzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas), bet Ventspils pilsētā – 357 634 tonnas CO2e (par 17% vairāk nekā Ventspils iedzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas).

Enerģētika (apkure un rūpniecība), autotransports un pārtika veido lielākās emisijas gan Salacgrīvas novadā, gan Ventspils pilsētā. Laika posmā no 2010. gada līdz 2013. gadam SEG jeb siltumnīcas efekta gāzu emisijas Salacgrīvas novadā nav būtiski mainījušās. Taču Ventspils pilsētas SEG emisijām ir tendence samazināties – no 2010. gada līdz 2013. gadam tās ir samazinājušās par 9%. Īpaši pozitīvi vērtējams emisiju samazinājums no pasažieru pārvadājumiem, centralizētās pilsētas siltumapgādes un privātā autotransporta (-7%), kā arī ēku siltināšanas pozitīvā ietekme uz mājokļu radītajām emisijām. Lielākā daļu emisiju – gan pārtikas, gan citu preču un energoresursu ražošanas emisijas – rodas ārpus pašvaldību robežām, līdz ar to pašvaldībai ir ierobežotas iespējas tās ietekmēt. Labākais līdzeklis ārējo emisiju samazināšanai ir zaļā iepirkuma kritēriju integrēšana pašvaldību iepirkumos. Viens no sektoriem ar lielām ārējām izmaksām ir pārtika. Šo emisiju samazināšanu varētu veicināt ar sezonālas, vietējās un bioloģiskajā lauksaimniecībā audzētas pārtikas patēriņa veicināšanu mājsaimniecībās un pašvaldības pakļautības iestādēs, piemēram, skolās un medicīnas iestādēs.

Pasaules dabas fonda mājaslapā katrs var izrēķināt savu aptuveno ietekmi uz klimatu, atbildot uz dažiem vienkāršiem jautājumiem – https://www.pdf.lv/klimats/