2.2. Ilgtspējīga patēriņa pārvaldības pieejas

Veiksmīga ilgtspējīga patēriņa pārvaldība, tāpat kā veiksmīga pārvaldības attīstība, atkarīga no valdības izdarītajām izvēlēm un uzņemtās atbildības. Pakāpeniska neilgtspējīgu patēriņa prakšu izskaušana (Church and Lorek 2007) un izvēļu rediģēšana, ir valstu valdību atbildība (Maniates 2010). Diemžēl pašreizējā patēriņa pārvaldības pieeja galvenokārt balstās uz informācijas instrumentiem, kuri bieži vien ir neefektīvi, jo pastāv informācijas pārpilnība, un cilvēki nespēj atšķirot nepieciešamo un uzticamos informācijas avotus, kā arī informācija bieži vien ir pretrunīga un ar sliktu dizainu. Ir pietiekami daudz pierādījumu, ka normatīvie un ekonomiskie instrumenti ir visefektīvākie ilgtspējīga patēriņa pārvaldībā (ASCEE Team 2008; S Lorek et al. 2008; Rehfeld et al. 2007).

Vājā ilgtspējīga patēriņa pārvaldības pieeja (arī dēvēta par brīvā tirgus pieeju) ir vērsta uz piedāvājuma puses pārvaldību un balstās neoklasiskajā ekonomiskajā teorijā, kas paļaujas uz uzskatu, ka cilvēku lēmumi ir racionāli konstruēti un pilnībā atkarīgi no cenas un ienākumiem. Līdz ar to šī pieeja mēģina radīt stimulus videi draudzīgai rīcībai ar brīvā tirgus instrumentu (piemēram, zaļā budžeta reforma vai videi draudzīgu produktu tirgus attīstība) palīdzību, bet necenšas mainīt cilvēku vēlmes (Norton et al. 1998). Tā ir vērsta uz tehnoloģiskiem risinājumiem un būtiskāko ekonomikas sektoru (lauksaimniecība, enerģētika, rūpniecība, tūrisms, transports u.c.) ekoefektivitātes uzlabošanu pilnā produktu dzīves ciklā. Šo pieeju plaši izmanto valdības visā pasaulē, veidojot ilgtspējīga patēriņa rīcībpolitiku (Jackson 2005). To izmanto arī NVO un citas interešu grupas, veidojot patērētāju informēšanas un izglītošanas kampaņas, kas veicina sabiedrības vides apziņu, taču ne vienmēr noved pie videi draudzīgas rīcības, strukturālām izmaiņām un absolūto vides slodžu samazinājuma.

Stiprā ilgtspējīga patēriņa pārvaldības pieeja attiecas uz pieprasījuma daļu, skatoties uz to, kā preces un pakalpojumi, kas nepieciešami pamatvajadzību apmierināšanai un dzīves kvalitātes nodrošināšanai (piemēram, pārtika un veselība, apģērbs, mobilitāte), var tikt nodrošināti, samazinot absolūto resursu patēriņu attīstītajās valstīs un pasaulē kopumā. Šīs pieejas nodrošināšanai ir nepieciešams sociālais spiediens, kas lielā mērā ir atkarīgs no sociālajām (sistēmiskajām) inovācijām, interešu grupu motivācijas un kapacitātes un stingra, radoša valsts regulējuma. Stiprā pieeja ir vērsta uz izmaiņām piegādes un institucionālajās sistēmās, kas veido ilgtspējīgu vidi, mainot patērētāju kolektīvās rīcības. Līdz ar to šī pieeja koncentrējas uz patēriņa puses pārvaldību un lielāko uzmanību pievērš vajadzībām, dzīves stilam, ekoloģiskajām robežām un dzīves kvalitātes uzlabošanai, samazinot materiālo patēriņu absolūtās vienībās.

Bez tam var izdalīt trīs galvenās patēriņa pārvaldības pieejas: ekoefektivitātes, pārslēgšanās un pietiekamības pieeju[1]. Tiek uzskatīts (Paredis et al. 2009), ka šīs trīs pieejas, atšķirībā no iepriekšējām divām, nav ideoloģiskas un savstarpēji izslēdzošas. Taču katra no šīm pieejām izmanto atšķirīgus pārvaldības instrumentus un ietekmē atšķirīgus patēriņa vides slodzes nosakošos faktorus. Ekoefektivitātes pieeja, kas balstās neoklasiskajā brīvā tirgus paradigmā, ir vērsta uz ekoefektivitātes uzlabošanu un nav pretrunā ar ekonomisko izaugsmi, bet pietiekamības pieeja ir vērsta uz patēriņa apjoma samazināšanu un līdz ar to atbalsta bezizaugsmes ekonomiku (steady state economy — angļu val.) (Daly 1973) un pat ekonomiskās izaugsmes samazināšanu (degrowth — angļu val.) attīstītajās valstīs, labklājību un apmierinātību ar dzīvi, nodrošinātu ar sociālā kapitāla attīstības un nemateriālistisku dzīvesveidu palīdzību. Savukārt pārslēgšanās pieeja cenšas mainīt kolektīvās rīcības, koncentrējoties uz piegādes sistēmām, lai mainītu patēriņa struktūru.

2.2.1. Ekoefektivitātes pieeja

Ekoefektivitātes pieeja balstās pieņēmumā, ka daba ir pārpilnības sistēma, kas, reaģējot uz cilvēku iejaukšanos, nonāk līdzsvarā, bet patērētāji izdara racionālas efektīvas izvēles un, pamatojoties uz pieejamo informāciju, samazina savas ietekmes uz vidi. Šī pieeja balstās vairākās savstarpēji saistītās un arī konkurējošās pieejās: ekoloģiskā modernizācija (Bonds and Downey 2015; Buttel 2000; Spaargaren and Mol 1992), industriālā ekoloģija (Huber 2000; Newell and Cousins 2014; Socolow 1997), ekoefektivitāte (Schmidheiny 1992; von Weizsacker et al. 2009), tīrākas tehnoloģijas (Almeida et al. 2015; Jackson 1993; Kemp and Soete 1992), kā arī citas pieejas (Ayres 2000).

Ekoefektivitātes pieeja balstās neoklasiskajā ekonomiskajā teorijā, kura tiek lietota ekoloģiskajā un sociālajā kontekstā (Huber, 1995: 131), un uzskata, ka brīvais tirgus un tehnoloģiskie risinājumi atrisinās resursu ierobežotības problēmu, kā arī ir vērsta uz produktīvu dabas resursu izmantošanu, kas līdzīgi kā darbaspēks un kapitāls, var būt pamats tālākai ekonomiskajai izaugsmei. Līdz ar to šī pieeja ir pievilcīga lēmumu pieņēmējiem (Shove, 2004) un saskan ar pašreizējo tendenci attīstīt zaļo ekonomiku.

Volfgangs Sačs (Sachs, 1999) ekoefektivitātes pieeju raksturo kā koncentrēšanos uz paņēmienu, nevis mērķu pārskatīšanu. Bizness tiek uzskatīts par galveno pārmaiņu aģentu (ražošanas procesi, produktu dizains, izpēte un attīstība), bet patērētāji par politiskiem spēlētājiem, kas ar saviem maciņiem balso par noteiktu produktu (Shove, 2004) un tādā veidā sūta signālu ražotājiem (Barr and Gilg, 2006), veicinot videi draudzīgu produktu un pakalpojumu attīstību. Patērētāji tiek pārliecināti iegādāties videi draudzīgas preces (patērēt savādāk) ar padomu, ieteikumu un cenu palīdzību. Šajā pieejā plaši izmanto produktu dzīves cikla ietekmes uz vidi novērtējuma metodiku, lai noskaidrotu patēriņa sektorus un produktu dzīves cikla posmus ar lielākajām vides slodzēm.

Pētījumi liecina, ka resursu apjoms, kas plūst caur industriālās ekonomikas procesiem, ir problēma pati par sevi (Bleischwitz and Hennicke, 2004). Ekoefektivitātes pieeja šo problēmu cenšas risināt ar brīvā tirgus pieejas un tehnoloģisko risinājumu palīdzību, un ir cieši saistīta ar dematerializācijas ideju. Dematerializācija nozīmē resursu izmantošanas produktivitātes palielināšanu (Geiser, 2001: 204) jeb resursu patēriņa samazināšanu visos produkta dzīves cikla posmos: efektīvāku resursu izmantošanu ražošanas procesā, lietošanas stadijā un samazinātu atkritumu un piesārņojuma apjomu utilizācijas posmā. Dematerializācija kādā nozarē vai visā ekonomikā kopā tiek dēvēta par atsaisti (decoupling — angļu val.), t.i., ekonomiskā izaugsme attiecīgajā nozarē ir straujāka par resursu patēriņa un radītā piesārņojuma izaugsmes tempiem. Dematerializācijas iespējas nosaka resursu un tehnoloģiju pieejamība, uzņēmumu vadības sistēmas, kā arī attīstība ekodizainā un valsts uzņēmējdarbības nosacījumi kopumā, un to var sasniegt ar dažādām metodēm: resursu otrreizēja pārstrāde un atkārtota izmantošana, mazāk resursietilpīgu produktu dizains un resursietilpīgu produktu aizstāšana ar nemateriāliem pakalpojumiem (Boulanger, 2008).

Dematerializācijas pakāpi mēra ar ekoefektivitātes (saukta arī par resursu intensitāti) un resursu produktivitātes rādītāju palīdzību. Ekoefektivitāte parāda resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai radītu vienu iekšzemes kopprodukta vienību (E=DMI/IK), bet resursu produktivitāte — iekšzemes kopprodukta daudzumu, kas radīts, izmantojot visu dabas resursu ieejošās plūsmas apjomu (P=IK/DMI). Šos jēdzienus, kas plaši tiek izmantoti ekoefektivitātes pieejā, 1990 gadu vidū attīstīja Vūpertāla institūts Vācijā, argumentējot par labu „faktora 4 un 10 pieejai” (von Weizsäcker et al., 1998), kas nākamajos 30-50 gados piedāvāja palielināt ražošanas procesu resursu efektivitāti četras līdz desmit reizes. Pašlaik profesors Vaicekers uzskata, ka globālā resursu produktivitāte tādās nozarēs kā smagā rūpniecība, celtniecība, transports un lauksaimniecībā ir jāpalielina vismaz pieckārtīgi (faktors 5) (von Weizsäcker et al., 2009).

Jalas (2006) un Jorks un Rosa (York and Rosa, 2003) šo pieeju uzskata par tehnokrātisku un konservatīvu, jo tā nespēj nodrošināt absolūtu resursu patēriņa un piesārņojuma samazinājumu (Greening et al., 2000; Fuchs and Lorek, 2005; Rubik et al., 2009), jo resursu produktivitātes uzlabojumi mikro līmenī tiek atsvērti ar lielāku resursu patēriņu makro līmenī (Huber, 1995; Sachs, 1999). Šīs divas parādības sauc par absolūto un relatīvo atsaisti (Spangenberg, 1995). Ja arī valstīm izdodas nodrošināt relatīvu atsaisti (ekoefektivitāte uz vienu produkta vienību), daudz grūtāk ir panākt absolūto atsaisti, kad resursu patēriņš un piesārņojums samazinās ekonomikā kopumā.

2.2.2. Pārslēgšanās pieeja

Pārslēgšanās (dēvēta arī par dekomercializāciju) pieeja nekoncentrējas uz resursu plūsmas samazināšanu caur efektivitāti vai atteikšanos, bet aplūko iespējas mainīt izmantoto resursu plūsmu (Huber 1995), mainot gan piegādes sistēmas, gan preču un pakalpojumu pieejamību un lietošanas veidus (Spaargaren and van Vliet, 2000). Tās mērķis ir ilgtspējīga resursu pārdale pārdomātos, slēgtos ekonomiskos ciklos, un tā meklē jaunus tehnoloģiskus un sociālus risinājumus. Savienojamība un atbilstība ir dažas no šīs pieejas pazīmēm, kas atspoguļojas resursu plūsmās, kurām ir jāatbilst ekosistēmu ietilpībai (Huber 1995).

Pārslēgšanās pieeja saskan ar vertikālo pieeju patēriņa pētniecībā, kas pēta nevis patēriņa simbolisko nozīmi (horizontālā pieeja), bet patēriņa paradumu atkarību no patēriņa un ražošanas sistēmas organizatoriskās struktūras. Šajā gadījumā dabas kapitāls tiek skatīta kā sistēma, kuras ilgtspējības nodrošināšanai ir būtiski ievērot ekosistēmu atjaunošanās spējas un saglabāt līdzsvaru resursu patēriņā, piesārņojumā un ekosistēmu absorbēšanas spējās.

Pārslēgšanās pieeja, kas tiek dēvēta arī par dekomercializācijas pieeju, ir vērsta uz tirgus lomas samazināšanu un sociālā kapitāla, kas stiprinātu vajadzību apmierināšanu, stiprināšanu. Dekomercializāciju var izteikt kā daļēju patēriņa atsaisti no pieprasījuma (DK=C/D), t.i., patēriņš attiecas uz plašu sociālo prakšu kopu, kur cilvēki izmanto preces un pakalpojumus, kas tikai dažreiz tiek iegūti pērkot, un kuri tiek izmantoti sociālo vērtību, kuras pārsniedz instrumentāla un racionāla aprēķina robežas, kontekstā (Harvey et al., 2001) (1. tabula).

Dekomercializācija lielā mērā koncentrējas uz sociālajām (sistēmiskajām) inovācijām, kas ir jaunas programmas, produkti, idejas vai iniciatīvas, kas maina sociālajās sistēmās dominējošos paradumus, resursu plūsmas, varas attiecības un uzskatus. Šādu inovāciju ieviešanai ir nepieciešams plašākas sabiedrības atbalsts. Šī pieeja var izpausties dažādos veidos, piemēram, produktu — pakalpojumu sistēmu, vietējo valūtu un tirdzniecības sistēmu, sabiedrisko pakalpojumu (sabiedriskais transports u. c.) formā, vai, izmantojot resursu koplietošanas vai aizņemšanās pieeju, piemēram, automašīnu koplietošanas klubi.

  1. tabula. Dažādo patēriņa attiecību līmeņu raksturojums
Nodrošinājuma veids Pakalpojuma ieguves veids Kurš strādā? Kurš maksā? Pakalpojuma ieguves princips
Tirgus Komerc pirkums Atmaksāts darbinieks Patērētājs Tirgus apmaiņa
Valsts Tiesības pieprasīt Atmaksāts darbinieks Valsts (nodokļu maksātāji) Pilsoņu tiesības
Kopiena Personīgās attiecības Kaimiņi un paziņas Nauda nav iesaistīta Abpusējas saistības
Ģimene Mājsaimniecība vai pašrade Mājsaimniecības locekļi Nauda nav iesaistīta Ģimenes saistības

Avots: Harvey et al., 2001

Šīs pieejas īstenošanai ir nepieciešama informācija un augsta patērētāju vides apziņa, ilgtspējīgas piegādes sistēmas un izmaiņas uzvedības paradumos, vērtībās un ikdienas dzīves organizācijas nosacījumos — darba izvēle, mājsaimniecības izmērs, ģimenes stāvoklis un bērnu skaits, sociālās saites u. tml. Šīs Pieejas īstenošanai tiek izmantoti pakalpojumu, infrastruktūras, komunikācijas un difūzijas[2] (vietējie apmaiņas tīkli, kopienas dārzi u. tml.) instrumenti (Mauch, 2001). Šo pieeju bieži vien pielieto pašpalīdzības grupas vai kooperatīvi, līdz ar to tā bieži vien tiek īstenota ārpus monetārās sistēmas (Stahel, 1999). Intensīvāka, kopēja resursu lietošana var samazināt atkritumu (t. sk. piesārņojuma) apjomu un sistēmas dalībniekiem sniegt ekonomisku ieguvumu. Šī pieeja lielā mērā balstās savstarpējā uzticībā (Mauch, 2001), tāpēc dekomercializācijas pieejas veiksmīgai īstenošanai ļoti būtiski ir spēcīgi sociālie tīkli.

Taču bez sociālajiem tīkliem un patērētāju vides apziņas, būtiska ir arī ilgtspējīgas piegādes sistēmas — sociālekonomiskās sistēmas elementi (noteikumi un struktūras), kas nosaka individuālo un kolektīvo rīcību (Spaargaren et al., 2006). Līdz ar to šī pieeja balstās biheiviorismā, kas pēta nevis individuālu uzvedību, bet to iespējas samazināt savas vides slodzes kādas noteiktas piegādes sistēmas ietvaros, par pamatu ņemot nevis individuālās attieksmes un normas, bet faktisko uzvedību. Patēriņš tiek uzskatīts par aktīvu procesu, kurā patērētāji tiecas uz noteiktiem dzīves stiliem un konstruē savu identitāti, izvēloties noteiktus patēriņa paradumus un prakses. Šī pieeja neaprobežojas tikai ar patēriņu tirdzniecības vietās, bet iekļauj arī preču un pakalpojumu apmaiņu, kas notiek ģimenēs vai kopienās. Līdz ar to tiek pārdefinēta patēriņa paradumu būtība un pašreizējie darba, dabas resursu, laika un kultūras pārdales aspekti labas dzīves nodrošināšanai.

2.2.3. Pietiekamības pieeja

Abas iepriekš minētās pieejas nespēj risināt atsitiena un kopējās resursu plūsmas pieauguma problēmu un var novest pie nišas tirgiem un dzīvesveidiem, kas izslēdz patērētājus ar ierobežotiem iespējām, kas šādu dzīvesveidu nespēj atļauties (Paavola, 2001). Tāpat abas pieejas nav vērstas uz mērķgrupām, kuras dažādu iemeslu dēļ nevēlās praktizēt ilgtspējīgu dzīvesveidu (Seyfang and Paavola, 2007).

Pietiekamības pieeja balstās apsvērumā, ka resursi uz Zemes ir ierobežotā apjomā un tas uzliek robežas arī ekonomiskajai izaugsmei (Sachs 1999, 39). Šī pieeja ilgtspējīga patēriņa nodrošināšanai prasa mainīt ne tikai ražošanas praksi, piegādes sistēmas un patērētāju vides apziņu, bet arī sociālekonomisko, institucionālo un fizisko vidi, paredzot izmaiņas ikdienas dzīves organizācijā un labas dzīves izpratnes interpretācijā. Šīs pieejas nodrošināšanai ir nepieciešamas izmaiņas uzvedības paradumos — dzīves stilā, īstenojot piesardzības, pieticības un vienkāršības principus (Sachs, 1999; Huber, 1995). Šo pieeju atbalsta virkne zinātnieku: psihologi (piemēram, T. Kasser), sociologi (piemēram, A. Etzioni, F. Hirsch), ekonomisti (piemēram, T. Scitovski, R. Frank, R. E. Lane, R. Layard) un filozofi (piemēram, K. Soper) u. c. Boulangers (Boulanger, 2008) bez pietiekamības pieejas izšķir arī kultūras dematerializācijas pieeju, kas ir vērsta uz materiālo vērtību lomas samazināšanu labklājības nodrošināšanā. Šī pieeja lielā mērā saskan ar diskusiju par cilvēku vēlmēm un vajadzībām.

Pietiekamības pieejā daba tiek uzskatīta par nestabilu, grūti prognozējamu sistēmu, un antropogēnā ietekme uz to ir jāsamazina. Šī pieeja balstās uz piesardzības, nenoteiktības, taisnīguma un sabiedrības līdzdalības principiem un tās mērķis ir labklājības un resursu patēriņa atsaiste (S = Labklājība / Preču sniegtie pakalpojumi). Tā ir vērsta uz prakšu, sociālo simbolu un ikdienas dzīves rutīnu, paradumu un gaidu pārskatīšanu un balstās uzskatā, ka pašreizējie patēriņa paradumi un apjomi ir sociāli konstruēti, nevis objektīvā nepieciešamība, un ienākumi un patēriņa apjoma pieaugums nenodrošina labklājības celšanos.

Pietiekamības pieeja tiek īstenota, veicinot nemateriālistisku dzīves veidu, pārskatot produktu simbolisko vērtību un ierobežojot produktu mārketingu. Tās īstenošanā izmanto dažādus instrumentus, taču tiek uzskatīts, ka būtiskākie ir komunikācijas un difūzijas instrumenti (Seyfang and Paavola, 2007; Shove, 2004), lai mainītu izpratni par labu dzīvi un makrovides faktorus, kas nosaka patēriņa apjomu un struktūras.

[1] Dažādi autori šīm pieejām ir devuši atšķirīgus nosaukumus, piemēram, Sayfang (2003, 2007) runā par hierarhisko (piegādes sistēmu), tirgus (ekoloģiskās modernizācijas) un egalitāro (sociālā mārketinga) pieeju, Šovs (Shove, 2004) savukārt min piedāvājuma restrukturizāciju, efektivitātes veicināšanu un pieprasījuma restrukturizāciju, Paredis et al. (2009) runā par dekomercializācijas, ekoefektivitātes un pietiekamības pieejām, bet, UNEP lieto dematerializācijas, ekoefektivitātes un optimizācijas pieejas.

[2] Rodžera (Roger, 1995) inovāciju difūzijas teorija izšķir 5 difūzijas posmus: inovatori, agrīnie adaptori, agrīnais vairākums, vēlākais vairākums un atpalicēji. Līdz ko kādā no grupām inovāciju pieņem pietiekams indivīdu skaits (kritiskā masa), inovācijas izplatība kļūst pašuzturoša.