2.1. Ilgtspējīga patēriņa teorētiskās perspektīvas

Ilgtspējīga patēriņa pētniecība ir attīstījusies dažādās disciplīnās, bet līdz šim dominējošais ir bijis ekonomiskais un sociāli-psiholoģiskais diskurss, kas ilgtspējīgu patēriņu galvenokārt apskata no individuālās, nevis sociālās puses (Spaargaren 2011). Mazāk novērtēta, tomēr svarīga, ir bijusi arī sistēmiskā vai institucionālā ilgtspējīga patēriņa pieeja, kas arī balstās uz jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem. Diskusija starp šīm dažādajām perspektīvām ir un joprojām turpina ietekmēt vides pārvaldības teorētisko attīstību. Tālāk nedaudz detalizētāk apskatīšu šīs dažādās pieejas.

2.1.1. Ekonomiskā perspektīva

Lai izprastu patērētāju uzvedību, dažādos pētniecības līmeņos plaši tiek izmantotas ekonomiskās pieejas, tostarp mikroekonomikas lēmumu pieņemšanas izpēte (Deaton 1992). Ekonomikas teorijas vadošajā neoklasicisma tradīcijā ir pieņemts, ka indivīds rīkojas, meklējot maksimālu lietderību (van den Bergh and Ferrer-i-Carbonell 1999). Tādēļ, balstoties uz cenām un ienākumiem, ir viegli paredzēt patērētāju izvēli, jo ir pieņemts, ka daži indivīdi dod priekšroku nemainīgai izvēlei. Tomēr šī pieeja tiek kritizēta, jo tā ignorē neracionālus vai iracionālus uzvedības faktorus (Scitovsky 1976). Tā vietā, lai izceltu lietderību, patērētāju uzvedības perspektīvas, kas izriet no jēdziena “ierobežotā racionalitāte” (Thaler 1980), pakāpeniski gūst arvien lielāku atbalstu ekonomistu vidū, lai skaidrotu patērētāju izvēles. Piemēram, ierobežotās racionalitātes teorijā (Simon 1972) un zemo izmaksu hipotēzē (Diekmann and Preisendörfer 2003) tiek ņemta vērā informācijas asimetrija, kognitīvā disonanse un augstākas darījumu izmaksas. Dažādas alternatīvās teorijas piešķir pastiprinātu uzmanību dažādiem uzvedību noteicošiem faktoriem: apmierinātība, ieraduma uzvedība (Van Raaij 1991), mainīgas preferences, leksikogrāfijas priekšrocības (Maslow et al. 1970), sadzīves lēmumu pieņemšana un patēriņa sociālais konteksts (Røpke 1999), utt. Šajās teorijās kultūras, sociālie un institucionālie faktori (izņemot ienākumus un budžeta ierobežojumus) ir iekļauti kā noteicošie faktori patērētāja uzvedībā. Tomēr arī šie ekonomisti tiecas pētīt patērētāju uzvedību kā individuālu uzvedību, izolētu no citiem patērētājiem (Mylan 2015; Mont and Plepys 2003).

2.1.2. Sociāli psiholoģiskās perspektīvas

Sociāli psiholoģisko teoriju mērķis ir saprast, kā cilvēku domas, jūtas un uzvedību ietekmē citu faktiskā, iedomātā vai netiešā klātbūtne (Allport 1985). Šīs teorijas izskaidro cilvēka uzvedību kā mijiedarbību starp cilvēka psihisko stāvokli un sociālo kontekstu un tiek plaši izmantotas, pētot un analizējot ilgtspējīgu patēriņu.

Populārākā no sociāl-psiholoģiskajām teorijām ir pamatotu rīcības teorija (Ajzen and Fishbein 1980; Fishbein and Ajzen 1975). Šī teorija tiek uzskatīta par labāko uzvedības prognozētāju, bet attieksme, uztvertās normas un uzvedības kontrole nosaka nodomus, kas būtiski ietekmē uzvedību. Būtībā, individuāla izvērtēšana ir galvenais faktors lēmuma pieņemšanā (Rennings et al. 2012). Pamatotā rīcības teorija tika izstrādā 70tajos gados, tā piedāvā konceptuālu struktūru individuālai uzvedībai, kas saistīta ar veselību un drošību, politiku, mārketingu, vidi, darba vidi un citām jomām. Taču šī teorija tiek kritizēta, jo nenodrošina informāciju par to, kā veidot ietekmi, paradumus, par kognitīviem apsvērumiem vai emocionāliem faktoriem, vai faktoriem, kas veidojas ārpus individuāliem nodomiem. Ņemot vērā šo kritiku Ajzen (1991) izstrādāja plānotās uzvedības teoriju, uzsverot gan iekšējos, gan ārējos faktorus, kas ietekmē indivīda uzvedību. Šī teorija skaidro uzvedību kā mērķi, kura sasniegšana ir neskaidra. Šīs teorijas jau kopš 1970iem gadiem tiek izmantotas, lai skaidrotu videi draudzīgu rīcību un tās izmaiņas. Tomēr sociāli psiholoģiskās pieejas, kas paskaidro patēriņa uzvedību balstītu uz indivīda nodomiem un sociālo normu uztveri, joprojām tiek testētas, jo nespēj izskaidrot attieksmes – uzvedības neatbilstības (McEachern et al. 2005; Shove et al. 2009).

2.1.3. Sistēmiskas un (infra)strukturālas perspektīvas

Daļēji pretstatā uz indivīdu orientētām pieejām, tika izstrādāta vēl viena ideja, kas aplūko videi draudzīgu rīcību un reformu no citas perspektīvas. Šajās sistēmiskajās vai strukturālajās perspektīvās uzsvars tiek likts uz kontekstuālajiem faktoriem, it īpaši tehnoloģisko un infrastrukturālo sistēmu dinamiku, kas ietekmē vai pat nosaka (palīdz noteikt) indivīdu videi draudzīgu rīcību. Šajā paradigmā tiek uzskatīts, ka cilvēku uzvedību nosaka dažādu līmeņu sociāli tehniskās sistēmas un struktūras (Graham and Marvin 2001). Ilgtspējīga patēriņa rīcībpolitika galvenokārt koncentrējas uz ražotājiem vai valstīm un to stratēģijām, jo tie nosaka patērētāju uzvedību. Tādējādi sociāli tehnoloģiskās inovācijas ražošanas sfērā tiek uzskatītas par izšķirošiem patēriņa maiņas faktoriem. Sociāl-tehniskās sistēmas tiek uzskatītas par galveno fokusa jomu vides pārvaldībā, un iejaukšanās tiek vērsta uz piegādātāju/ražotāju, ne patērētāju vai lietotāju regulēšanu. Šīs perspektīvas ilustrācijas var atrast ilgtspējīgas pilsētplānošanas un infrastruktūras risinājumos. Pamatojoties uz šo paradigmu, piegādes sistēma vai infrastruktūra tiek izmantoti kā analītiskie instrumenti, lai pētītu patēriņa alternatīvas komunālo pakalpojumu (enerģijas, ūdens, transporta un atkritumu) jomā. Šīs urbānās infrastruktūras sistēmas apgāde ietver komunālo pakalpojumu uzņēmumus un tirgus, produktus un pakalpojumus, sociāli-materiālos piegādes tīklus, tehniskos risinājumus utt. (Southerton et al. 2004). Saskaņā ar šo pieeju, preces un pakalpojumi tiek izplatīti, balstoties uz to piegādes ķēdēm un/vai apgādes sistēmām (van Vliet 2002), bet uzmanība netiek pievērsta tādiem aspektiem kā individuālie patērētāju uzskati un nodomi.

2.1.4. Sociālās prakses perspektīvas

Pēdējās desmitgades laikā gan strukturālistu, gan individuālistu (ekonomiskie vai sociāli psiholoģiskie) pieejas ir kritizētas to patēriņa uzvedības skaidrojuma ierobežotības dēļ. Meklējot pieeju, kas aptvertu šos dažādos aspektus, vides sociālo pētnieku vidū plaši pieņemta ir sociālās prakses pieeja (Shove 2003, 2010; Shove et al. 2012; Spaargaren 2003; Warde 2005). Tā ir kļuvusi arvien populārāka ikdienas patēriņa uzvedības empīriskajos pētījumos, piemēram, pētot patērētāju prakses mājokļu, pārtikas patēriņa, mobilitātes un apģērba izvēlēs, kā arī mājsaimniecību enerģijas, ūdens un atkritumu apsaimniekošanas jomās.