2. Kas ir ilgtspējīgs patēriņš?

Ilgtspējīgam patēriņam ir daudzas dažādas definīcijas, taču man vispieņemamākā šķiet 1994. gadā Oslo, Norvēģijā Ilgtspējīga patēriņa simpozijā pieņemtā: “Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana ir preču un pakalpojumu lietošana, lai apmierinātu pamatvajadzības un celtu dzīves kvalitāti, tajā pašā laikā mazinot dabas resursu izmatošanu un piesārņojumu, preču un pakalpojumu dzīvescikla laikā, tā, lai neapdraudētu nākamo paaudžu vajadzības.”

Citiem vārdiem sakot ilgtspējīgs patēriņš ir resursu izmantošanas samazināšana, produktu dzīves kvalitātes uzlabošana un patēriņa paradumu maiņa. Lai risinātu šos jautājumus būtiska ir sadarbība starp valsts, sabiedriskajām un biznesa institūcijām, lai nodrošinātu izmaiņas ražošanas, resursu pārdales, patēriņa, investīciju un nodokļu politikas jomās.

Ilgtspējīgu patēriņu var izteikt ar vienkāršu formulu: patērēt mazāk, lietot lietas atkārtoti un pārstrādāt.untitled

IP ieviešanas priekšnosacījumi ir:

  • pietiekams resursu apjoms, lai nodrošinātu stabilitāti un pamat vajadzību apmierināšanu (mājoklis, pārtiku u.tml.);
  • pilnīga informācija par precēm un ražotājiem;
  • ilgtspējīgas sabiedrības ētikas pamatprincipi.

IP atslēgvārdi ir Dematerializācija un Optimizācija. Dematerializācija nozīmē resursu mazāka un efektīvāka lietošana, t.i.:

  • Produktu efektivitāte;
  • Ražošanas procesa[1] efektivitāte;
  • Pāreja no produktiem uz pakalpojumiem (Piem., nevis veļas mašīnu pārdošana, bet izīrēšana, nodrošinot pilnu apkalpes klāstu un servisu).

Optimizācija nozīmē patēriņa paradumu maiņu. Lai to sasniegtu ir nepieciešama:

  • Attīstības indikatoru maiņa (no IKP uz citu indikatoru, kurš iekļauj arī ekoloģiskos un sociālos faktorus);
  • Ilgtspējīgu dzīvesveidu veicinošas normatīvās bāzes un infrastruktūras izveide;
  • Subsīdiju un nodokļu sistēmas reforma;
  • Izglītība un informācija.

Diskusija par patēriņa paradumu maiņu pasaulē nav nekas jauns. Jau 18. gadsimta ekonomisti diskutēja par resursu efektīvu izmantošanu un cilvēku pārlieku lielo patēriņu, kā arī par nesaskaņām patēriņa apjomos starp bagātajiem un nabagajiem. Būtiskākais pavērsiens ilgtspējīgā patēriņa jomā aizsākās 1972. gadā pēc grāmatas “Robežas izaugsmei” (angļ. “The Limits to growth”) izdošanas. Šī grāmata tika izdota tajā pašā gadā, kad notika Stokholmas konference “Par vidi un attīstību, kurā tika definēta līdzsvarotā attīstība.

1970-o gadu beigās tika izstrādāts Faktora 10 modelis, kurš nosaka, ka ražošanas efektivitātei attiecībā uz resursu izmantošanu ir jāpalielinās desmit reizes. Ekoloģiskās pēdas aprēķini pierāda, ka mēs visi nevaram dzīvot tikpat labi (tik par daudz patērēt), kā vidējais ASV iedzīvotājs, jo uz Zemes vienkārši nav tik daudz resursu, lai visiem nodrošinātu šādu vajadzību apmierināšanu. Labs piemērs ir Ķīna, kurā dzīvo 1,3 miljardi pasaules iedzīvotāju un kurai ir strauji augoša ekonomika. Viens no Ķīnas ekonomiskās attīstības mērķiem ir attīstīt autotransporta sistēmu valstī un automašīnas noteikt par galveno pārvietošanās līdzekli. Ja šie mērķi piepildīsies un katrai ķīniešu ģimenei būs pa automašīnai, tad Ķīnai katru dienu vajadzēs aptuveni 80 miljonus barelu naftas, kas ir nedaudz vairāk par 74 miljoniem barelu naftas, kuri pašlaik dienā tiek iegūti. Lai nodrošinātu autotransportam nepieciešamo infrastruktūru (ceļus, stāvvietas u.tml.) būs nepieciešami 16 miljoni ha zemes, kas ir puse no platības, kas Ķīnā pašlaik tiek izmantota, lai saražotu valsts ikgadējo rīsu ražu – 132 miljonus tonnu.

Viens no veidiem kā risināt šīs problēmas būtu stimulēt ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas paradumu attīstību. Ekonomiskā teorijas apgalvo, ka cilvēku vajadzības ir neierobežotas. Taču daudzas no šīm vajadzībām ir mākslīgi radītas un tiek uzturētas ar mārketinga palīdzību. Vai mēs varam iztikt bez elektriskās zobu birstes? Patiesās cilvēku vajadzības ir pārtika, mājoklis, veselības aprūpe un izglītība, iespēja sevi izpaust un atpūsties. Lai novērstu šo destruktīvo parādību, kuras pamatā ir patērētājfilozofija, kura bieži vien ir cilvēkiem uzspiesta ar reklāmu, moderno kultūru un sociālo stāvokli – būtu daudz ko darīt.

Daži IP principi:

  • Faktors 4 – resursu produktivitāte būt jāčetrkāršo, ar nolūku lai labklājība divkāršotos un resursu izmantošana samazinātos uz pusi. Īsāk to varētu pateikt “padarīt vairāk ar mazāk resursiem”. Šis modelis tiek argumentēts ar to ka tas dotu būtisku makroekonomisku labumu.
  • Faktors 10 – OECD valstu vidējais patēriņš uz vienu iedzīvotāju būtu jāsamazina desmitkārtīgi. Globāli, materiālu apgrozījums ir jāsamazina par 50%, bet tā kā OECD valstis ir izmanto piecas reizes vairāk resursu nekā jaunattīstības valstis un pasaules iedzīvotāju skaits pastāvīgi pieaug, OECD valstī būtu jānosaka ilgtermiņa mērķi, kas būtu daudz vairāk nekā Faktorā 4 izteiktā doma.
  • Ekoloģiskās pēdas nospiedums – zemes un ūdens platība, kura ir nepieciešama, lai nodrošinātu kādas ekonomikas vai populācijas ilgtermiņa izdzīvošana pie noteiktiem standartiem. Pēc šis teorijas sanāk ka rūpnieciski attīstītās valstis, lai nodrošinātu savu labklājību izmanto daudz lielāk teritorija nekā viņām ir. Šī koncepcija sevī iekļauj arī ar patēriņu saistīto transporta jautājumu.
  • Vides parāds – izmaksas, lai atjaunotu iepriekšējos nodarījumus videi kā arī izmaksas atkārtotiem restaurācijas pasākumiem. Ja šie pasākumi, lai novērstu vides degradāciju, netiek laicīgi veikti vides parāds turpina augt un šī nasta tiek nodota nākamajām paaudzēm. Tomēr, daudzi nodarījumi videi, kā piemēram sugu izmiršana, nav atjaunojami un līdz ar to nevar tikt iekļauti Vides parādā.

[1] Atkritumu plūsma un preces dzīvescikls; Resursu izmantošanas apjomi un to plūsma; Piesārņojums apjomi.

Advertisements