5.3. Patēriņa paradumu maiņa / Optimizācija

Ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu ieviešanā nevar paļauties tikai uz patērētāju pieprasījumu pēc videi draudzīgām precēm un pakalpojumiem, uz kuriem reaģētu uzņēmēji. Tas ir arī valdības un uzņēmēju pienākums, radīt attiecīgu normatīvo bāzi, infrastruktūru un izglītot patērētājus.

Optimizācija saistās ar infrastruktūras, uz kuru balstās ekonomiskās un sociālās aktivitātes, maiņu, lai piedāvātu jaunas un informētas izvēles iespējas patērētājiem. Optimizācija nozīmē patēriņa paradumu maiņu, kas pati par sevi darbojas kā resursu patēriņa ierobežotājs.

5.3.1. Izmaiņas infrastruktūrā.

Izmaiņas infrastruktūrā ir viens no galvenajiem faktoriem, lai radītu ilgtspējīgam patēriņam labvēlīgus apstākļus. Izmaiņas infrastruktūrā var iedalīt divās grupās:

  • Institucionālajā infrastruktūra: valsts politikas maiņa, kas vairāk pievēršas cilvēku labklājības celšanai, nevis ekonomikas attīstībai.
  • Materiālā infrastruktūra: Visos sektoros (piem., transports, pārtika, enerģija u.tml.) ir nepieciešama infrastruktūras un politikas maiņa. Pilsētu plānošanā tas varētu nozīmēt pastiprināt sabiedriskā transporta lomu satiksmē.

Valdība ir viens no lielākajiem patērētājiem valstī un, līdz ar to, ir būtiski, ka tā savus līdzekļus novirza tādu nozaru attīstībai, kas atbalsta ilgtspējīgus ražošanas un patēriņa modeļus. Svarīgi ir arī regulēt valsts pārvaldes iepirkumu. Vides un ētiskos kritērijus iekļaut publiskā iepirkumu kritērijos. Valdībai būtu jābūt tai, kura uzņemas aktivitāti un sāk izmantot videi draudzīgas preces un pakalpojumus. Tam ir vairāki argumenti:

  • Iedzīvotāji nesekos valdības aicinājumiem izdarīt atbildīgus iepirkumus, ja pati valdība nerādīs labu piemēru;
  • Valdība ir viens no lielākajiem patērētājiem valstī un tās budžets var likt uzņēmumus mainīt savus ražošanas modeļus;
  • Valdības iepirkumi var stimulēt videi draudzīgas ražošanas attīstību valstī un mazināt cenas;
  • Nav ekonomiski pamatoti izdarīt lētus iepirkumus šodien, ja par tiem ir jāmaksā vairāk nākotnē. Piemēram: labāk ir iegādāties atjaunojamo enerģiju tagad, nekā vēlāk maksāt par klimata izmaiņu radīto seku likvidēšanu nākotnē.

Arī esošā infrastruktūra bieži vien veicina neilgtspējīgus patēriņa paradumus. Piemēram, valdībai būvējot jaunus autoceļus, tiek veicināta privātā transporta attīstība. Būtiski ir pārskatīt valsts ieguldījumus infrastruktūras attīstībā un noteikt ietekmes uz vidi novērtējumu šiem procesiem.

Transporta sektors: netiek attīstīta videi draudzīga infrastruktūra. Latvijā gandrīz vispār nav riteņbraucēju celiņu un arī sabiedriskais transports netiek pienācīgi attīstīts. Piemēram, dzelzceļa pasažieru pārvadājumos pēdējo gadu laikā ir slēgtas vairākas būtiskas dzelzceļa līnijas, atbrīvojot ceļus naftas un citu preču tranzītam.

Tirdzniecība: Latvijā strauji attīstās lielveikalu ķēdes un mazie uzņēmumi nespēj izturēt konkurenci. Bieži vien veikali Latvijā ienāk ar dempinga cenām un tādejādi izspiež mazos veikalus. Par to liecina arī statistika: 1997. gadā Rīgā bija 1493 mazie veikali (līdz 100 m2), bet 1999. gadā to skaits jau bija sarucis līdz 99.

5.3.2. Patērētāju informēšana

Galapatērētājs ir viens no izšķirošākajiem elementiem ilgtspējīgu ražošanas un patēriņa modeļu ieviešanā. Patērētāju pienākums ir veikt daudz atbildīgāku preču un pakalpojumu izvēli un lietošanu, kas arī ražotājus veicinātu piedāvāt attiecīgu produkciju un valsts institūcijas veidot pienācīgu infrastruktūru. Patērētājiem ir nepieciešama vispārīga izglītošana par precēm un pakalpojumiem, to ietekmi uz vidi un informācija par produktiem un ražotāju to pārdošanas vietās. Diemžēl valsts šādai patērētāju izglītošanai līdz šim nav pievērsusies un to darīt nav paredzēts arī nākotnē.

Tā kā 1995. gadā ANO pieņēma “Patērētāju aizsardzības vadlīnijas”, valdībām pēc iespējas ātrāk ir jāievieš šajā dokumentā minētie principi nacionālajā likumdošanā. Patērētāji ir jānodrošina ar pilnīgu informāciju par preces vai pakalpojuma ietekmi uz vidi. Valdībām ir jāpopularizē videi draudzīgās preces ar marķēšanas palīdzību un jāuzrauga reklāmas tirgus, lai reklāma atspoguļotu patiesību par ražotāju un pašu preci.

Strauja ir bijusi arī reklāmas tirgus izaugsme, kas mudina patērētājus uz pēc iespējas lielāku patēriņu un ne vienmēr atspoguļo pilnīgu informāciju par precēm un pakalpojumiem un dažkārt ir pat maldinoša. Reklāma ir jauns fenomens Latvijas patērētājiem, tāpēc ir būtiska patērētāju aizsardzība pret nepilnīgu un nepatiesu reklāmu, kas veicina iegādāties nekvalitatīvas preces un pakalpojumus, kā arī veicina pirkt preces, kuras cilvēkiem nav vajadzīgas vai sola atrisināt problēmas, kuras tās nevar atrisināt. Ir vairākas valsts institūcijas, kuru pienākumos ietilpst kontrolēt reklāmas tirgu, taču trūkts vienotas aktīvas patērētāju aizsardzības sistēmas.

5.3.3. Ekomarķējumi

Gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi izdara izvēli atbilstoši savam izdevīgumam un izvērtējot vairākus kritērijus, kuri tiem ir būtiski. Ierobežoti finanšu līdzekļu gadījumā cena ir viens no galvenajiem kritērijiem, ko cilvēki izmanto, lai izdarītu savu izvēli par pirkumu, kas pārsvarā ir arī Latvijas gadījums. Latvijā tikai sāk veidoties vidusslānis, kurš parasti nodrošina videi draudzīgu preču un pakalpojumu patēriņu un īpatsvara pieaugumu valstī.

Lai patērētājs izdarītu informētu pirkumu ir jāuzdod ļoti daudzi jautājumi uz kuriem ne vienmēr atbilde ir norādīta uz preču iepakojuma, reklāmās un arī pārdevēji vai paši tirgotāji nezina atbildes. Līdz ar to cilvēkiem daudzos gadījumos vienkārši nav iespējams izdarīt informētu izvēli, jo informācija vai nu nav pieejama vai nu ir jāvelta ļoti ilgs laiks lai to izzinātu. Lai risinātu šīs problēmas Latvijā darbojas vairāki vides marķējumi, kuri sniedz patērētājiem paplašinātu informāciju par precēm.

Ir izveidotas vairākas nacionālās marķēšanas sistēmas, kas var atvieglot patērētāju izvēli. Ir vairāki marķējumi, kuri parāda preču lietošanas un utilizācijas iespējas. Tie ir:

  • Ķīmisko vielu marķējums – diemžēl reti izmantots. Pēdējā laikā, palielinoties kontrolei, palielinās arī tā lietošana;
  • Energoefektivitātes marķējums – pagaidām obligāts tikai veļas mašīnām, ledusskapjiem, elektriskajām krāsnīm un spuldzēm.
  • Iepakojuma marķējums – no šī gada obligāts plastmasai un metālam. Pārējie materiāli līdz 2004. gadam ir marķējami brīvprātīgi. Nākotnē ir plānots šādu marķējumu ieviest arī citiem materiāliem. Uz iepakojuma būs jānorāda iepakojuma materiāla kods un tā pārstrādes
  • Pārtikas preču marķējums: tai skaitā ģenētiski modificēto organismu marķējums – netiek izmantots, jo nav pilnīgi nekādas valsts kontroles, lai arī ir pieņemts likums un izveidota atbildīgā institūcija.

Bet ir arī pāris integrētie brīvprātīgie marķējumi, kurus ir izveidojuši paši ražotājipukite, lai popularizētu videi draudzīgas preces:

  • Eiropas savienības vides marķējums, ko var saņemt arī Latvijas ražotāji. Pašlaik Latvijā pieejami tikai tekstilizstrādājumi, grīdas segumi un biroja papīrs (Attiecībā uz papīru nosaka tikai kritērijus par energopatēriņu un mežistrādi. Nav noteiktas prasības ķimikāliju, atkritumu un kvalitātes nodrošināšanai).
  • Preču zīme “Latvijas ekoprodukts” – pieder Latvijas Bioloģiskās ekoproduktslauksaimniecības organizāciju apvienībai un apliecina, ka noteiktais produkts ir ražots no ekoloģiski tīrām izejvielām. Lai šo zīmi iegūtu ir jāsaņem sertifikāts, kuru izsniedz akreditēta organizācija. (http://www.ekoprodukti.lv)

Latvijā ir pieejamas arī preces ar Skandināvijas populārākajiem eko marķējumiem: Ziemeļu Gulbis (Nordic swan), Laba vides izvēle (Good environmental choice) kā arī daži produkti ar Vācijas eko marķējums: Zilais Eņģelis (The Blue Angel) un ES noteikto eko marķējumu (The EU Eco-label), kurš Latvijā būs brīvprātīgs no 2004.gada. Taču šo marķējumu loma patērētāju izvēlē nav būtiska.

Vairāk par ekomarķējumiem lasīt šeit.