4. Ilgtspējīga patēriņa rīcībpolitika

4.1. Starptautiskās iniciatīvas

Termins “ilgtspējīgi patēriņa paradumi” pirmo reizi tika izmantots ANO ilgtspējīgas attīstības Rīcības programmā 21. gadsimtam — Agenda 21, kas tika pieņemta ANO konferencē “Vide un attīstība” 1992. gadā Riodežaneiro. Agenda 21 ceturtajā nodaļā “Mainot patēriņa paradumus” ir teikts, ka “galvenais pastāvīgais globālās vides pasliktināšanās iemesls ir neilgtspējīgie patēriņa un ražošanas paradumi, īpaši industrializētajās valstīs”. Agenda 21 valstis aicina:

  • veicināt ilgtspējīga patēriņa un ražošanas paradumus, kas samazina vides slodzes un nodrošina cilvēces pamatvajadzības;
  • veicināt labāku izpratni par patēriņa saistību ar vides kvalitāti un to, kā veicināt ilgtspējīgus patēriņa paradumus.

Agenda 21 runā par “neilgtspējīgo patēriņa un ražošanas paradumu” ierobežošanu. Līdz ar to radās pašsaprotams jautājums, kāda ir alternatīva? Kā definēt ilgtspējīgu patēriņu? Tā 1994. gadā Norvēģijas valdība ANO Ilgtspējīgas attīstības komisijas darba ietvaros rīkoja Ilgtspējīga patēriņa simpoziju, kas pirmo reizi definēja, ka ilgtspējīgs patēriņš ir “…preču un pakalpojumu lietošana, lai apmierinātu pamatvajadzības un celtu dzīves kvalitāti, tajā pašā laikā mazinot dabas resursu izmantošanu un piesārņojumu, preču un pakalpojumu dzīvescikla laikā, tā, lai neapdraudētu nākamo paaudžu vajadzības” (Ofsted 1994).

Johannesburgas Sammitā (2002.gads), par 3 galvenajām IA problēmām tika atzītas: Nabadzība, Augošais patēriņš un Dabas resursu izsīkšana. Tās vēl var papildināt ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekonomisko nevienlīdzību. Johannesburgā valdības arī atzina, ka ir nepieciešams izstrādāt 10. gadu darba programmu kā novērst neilgtspējīgo patēriņa un ražošanas paradumu radītās sekas.

ANO ietvaros ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politika tiek pārvaldīta UNEP ietvaros un ir uzņēmusies vairākas aktivitātes, ieskaitot rīcības, kas attiecināmas uz tīrāku ražošanu, atkritumu pārvaldību un vides pārvaldības instrumentiem, lai sasniegtu IPR mērķus. Sākot no 1998. gada, UNEP Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas nodaļa ir strādājusi, lai attīstītu aptverošas nacionālās programmas vai rīcības plānus ilgtspējīgam patēriņam un ražošanai. ANO ir atbildīga par Marakešas procesa pārvaldību un 10 YFP attīstību izmantojot reģionālās Marakešas procesa konsultācijas.

10YFP programmas apvieno esošā iniciatīvas un partnerības, kas strādā līdzīgās jomās, izceļot labās prakses piemērus, veiksmes stāstus, sinerģijas starp ieinteresētajām pusēm, lai novirzītu resursus kopējo mērķu sasniegšanai un mazinātu dublēšanos. Programmas atbalsta regulējošo, brīvprātīgo un politisko instrumentu kopums, izvirzot konkrētus mērķus, rīcības un indikatorus, pēc kuriem mērīt izpildījumu un sasniegumus.

Sākotnējais programmu saraksts:

  • Informācija patērētājam;
  • Ilgtspējīgs dzīvesveids un izglītība;
  • Ilgtspējīgs publiskais iepirkums;
  • Ilgtspējīgas ēkas un būves;
  • Ilgtspējīgs tūrisms, tai skaitā ekotūrisms.

Kļūstot par 10YFP programmas partneri, tiek dotas iespējas kombinēt dažāda veida rīcības, attīstot inovatīvus projektus ar iespēju piesaistīt dažādus finansējuma avotus. No programmas partneriem netiek prasīts finansiāls vai arī cilvēkresursu ieguldījums, bet apņemšanās būt aktīvam ieviešanas procesā atbilstīgās programmas kontekstā, tādejādi sniedzot ieguldījumu kopējiem centieniem, lai virzītos uz IPR modeļiem.

Lai kļūtu par programmas partneri, ir nepieciešams atbilstošās programmas koordinatoram izteikt interesi dalībai programmā. Jebkura organizācija vai arī individuāls eksperts, piekrītot programmas mērķiem un apņemoties sniegt ieguldījumu darba plāna ieviešanā, var kļūt par programmas partneri.

Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM/SDG’s) 2015. gada 25. septembrī apstiprināja ANO Ģenerālā asambleja. Līdz ar to ilgtspējīga patēriņa un ražošanas koncepts tika atzīts kā Dienas kārtības 2030 integrāla sastāvdaļa un identificēts kā 12 SDG mērķis, kuram pakārtoti ir 8 apakšmērķi. Tāpat ilgtspējīgs patēriņš un ražošana ir iekļauta kā komponente daudziem mērķiem un apakšmērķiem, par kuriem ir panākta vienošanās.

Lai nodrošinātu mērķu un apakšmērķu sasniegšanu, būs nepieciešami indikatori, lai uzraudzītu politiku ietekmi un iniciatīvas un arī institucionālo kapacitāti, mērķu efektīvai sasniegšanai. Tas būs nozīmīgs izaicinājums valstij, lai noteiktu kuri tematiskie jautājumi būs svarīgi, identificējot stipros un vājos punktus statistiskajā sistēmā un procedūru izveidē, lai varētu „ražot”, analizēt, ziņot un komunicēt statistisko informāciju.

OECD/ESAO ir paveicis nozīmīgu darbu, lai identificētu mājsaimniecības patēriņa ietekmi uz apkārtējo vidi un lai izveidotu vides politiku, kas ir mērķēta uz mājsaimniecībām. Viens no pašreizējiem OECD projektiem ir tieši mērķēts vides politikas ietekmes uz mājsaimniecību uzvedības maiņu izvērtējumu, attiecībā uz enerģijas izmantošanu, atkritumiem, transportu un ūdens patēriņu. OECD ir uzsācis darbu, lai identificētu pasākumus ilgtspējīgai ražošanai (akcents uz Austrumu partnerības valstīm).

Lai nodrošinātu zinātnisko izpēti, zināšanu un pieredzes pārnesi ilgtspējīga patēriņa un ražošanas jomā, UNEP un Vupertāles klimata, vides un enerģijas institūts izveidoja Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas sadarbības centru. Centrs dod ieguldījumu Johannesburgas samita ieviešanas plāna izpildē, CSCP atbalsta jaunu ekonomiskās attīstības modeli, veidojot partnerību, kas nodrošina labāku pieeju ilgtspējīgiem vides pakalpojumiem.

Papildus iepriekš minētajiem starptautiskiem spēlētājiem jāmin ES finansēts projekts „SCORE!”, Starptautiskais ilgtspējīgas attīstības institūts un Starptautiskais panelis ilgtspējīgai resursu pārvaldība.

4.2. ES ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politika

Advertisements